Krievijas Ziemeļrietumu armijas sabrukuma sekas 1919.–1920. gadā: Latvijas konteksts

Abstract

Pirmā pasaules kara noslēdzošā fāze Baltijas reģionā cieši sakļāvās ar vairākiem militāri politiskajiem faktoriem, no kuriem svarīgākie bija jaundibināto valstu neatkarības kari un dažādas Krievijas pilsoņu kara izpausmes. Šo faktoru mijiedarbība 1918.–1920. gadā kļuva par noteicošiem iekšējās un ārējās politikas virzītājspēkiem. Lai gan Krievijas pilsoņu kara faktoram reģionā bija sekundāra loma, atsevišķos posmos šo pretboļševistisko spēku darbībai bija būtiska nozīme Latvijas un Igaunijas militāri politiskajos procesos. Svarīgākais reģionālais krievu militārais karaspēks, kas dažādu iemeslu dēļ atradās Igaunijas un daļēji Latvijas teritorijā, bija Krievijas Ziemeļrietumu armija un ar to saistītie formējumi. Neveiksmīgas karadarbības dēļ karaspēkam sabrūkot, radītās sekas atsevišķos posmos kļuva par iemeslu humanitārai katastrofai Igaunijā. Vienlaicīgi armijas degradācija kopā ar drūmu situāciju sociālajā un ekonomiskajā jomā iniciēja emigrācijas un repatriācijas vilni, kas būtiski ietekmēja militāri politiskos procesus ne tikai Igaunijā un Latvijā, bet arī Baltijas reģionā. Raksta mērķis ir sniegt īsu ieskatu par Krievijas Ziemeļrietumu armijas sabrukuma radītajām sekām un to iespaidu Latvijā reģionālā kontekstā. Publikācijas pamatā ir Latvijas Valsts arhīva dokumenti, organizāciju publikācijas, attiecīgā laika posma periodika, notikumu aculiecinieku atmiņas, kā arī Latvijas un ārzemju zinātniskā literatūra.