Redaktora sleja / Editorial

Abstract

Kārtējais žurnāla numurs iznāk globālās pandēmijas apstākļos un lielā mērā ir veltīts tam, kā cilvēce risina ar slimībām un postu saistītas problēmas. Lielākā daļa numura rakstu pievēršas 20. gadsimta vēsturei. Tas ir periods, kurā slimības vismaz šķita atkāpjamies pro­gresa priekšā, bet cits baisais jātnieks – karš – izpaudās traģiski. Tomēr starplaikā starp kariem cilvēces progress tomēr neapstājās.

Numuru ievada Andreja Gusačenko raksts par traģisko situāciju, kad sadūrās jauno Baltijas valstu un Krievijas Balto kustības cīņa pret boļševiku režīmu. Boļševiku uzvara Krievijas pilsoņu karā un sīvās kaujās neatkarību izcīnījušo Baltijas valstu vēlme nostiprināt savus militāros sasniegumus diplomātiskos līgumos Krievijas Ziemeļrietumu armiju padarīja lieku un pat bīstamu. Tās posta pilno likteni – slimības, badu, patvēruma trūkumu salā – autors raksturo empātiski, nosaucot par humanitāru katastrofu. Lielu daļu problēmu izraisīja šo spēku disciplīnas un organizācijas trūkums.

Hanna Vihmane raksta par bērnu nāvju atspoguļojumu tādā agro jauno laiku vēstures avotā kā Florences ģimeņu grāmatas. Viņas raksts saistīts ar nozīmīgām teorētiskām koncepcijām, piemēram, bērnības jēdzienu, bet vienlaikus skar tēmu, kas uzrunā jebkuru cilvēcisku būtni gan toreiz, gan mūsdienās.

Guna Plakane pētījusi problēmu, kad sociālās apdrošināšanas ie­stādes saskaras ar politiku, kā jau tas nereti notiek. Komunistu kontrolētā arodbiedrība centās iegūt noteikšanu Rīgas slimokasēs, tādējādi raksts skar vairākus kopīgus dzīves un politikas jomu elementus – nelegālo kompartiju un citas legālās kreisās partijas, arodbiedrības un slimokases.

Ginta Ieva Bikše, turpinot darbu pie doktora disertācijas, pētījusi Latvijas brīvprātīgos mediķus Spānijas pilsoņu kara republikāņu pusē. Apmēram 15 Latvijas ārsti un medmāsas piedalījās šajā karā pēc savas komunistiskās pārliecības un, būdami ebreji, saskatīja nepieciešamību atbalstīt cīņu pret starpkaru perioda Eiropas galēji labējiem strāvojumiem. Raksts dod iespēju paskatīties uz šo problēmu no jauna, pārvarot padomju okupācijas perioda nogludināto un nedzīvo naratīvu.

Zane Rozīte pētījusi Latvijas akadēmiski izglītoto sieviešu apvienības darbību. Sieviešu vēsture Latvijā vēl joprojām ir nepietiekami izpētīta vēstures joma, mūsu žurnāls laiku pa laikam tajā sniedz kādu pienesumu. LAISA patiesībā bija ļoti mūsdienīga organizācija, tai bija starptautiskas intereses un Eiropas situācijas izpratne. Tās izveide bija iespējama, universitātēm atverot savas durvis sievietēm un augot akadēmiski izglītotu sieviešu skaitam. Apvienība “atspoguļoja pozitīvu skatījumu par izglītotas sievietes lomu sabiedrībā, kā arī izpratni par sievietes vienlīdzību ar vīrieti profesionālajā jomā un zinātnē”, tomēr tā lielā mērā palika maz pamanāma un diemžēl būtiski sabiedrisko domu neietekmēja.

Dāvis Beitlers publicējis turpinājumu rakstam par latviešu jūrnieku integrāciju Rietumos – tā otro un noslēdzošo daļu. Autors raksta par grūtībām un problēmām, ar ko bija saistīts šis process, un secina, ka lielākā daļa jūrnieku un kuģu īpašnieku veiksmīgi atrada savu vietu brīvās pasaules sabiedrībā.

Numurā publicētas septiņas recenzijas par Latvijā un ārvalstīs izdotām grāmatām. Šo rindu autors raksta par Kārinas Pētersones grāmatu “Valstsvīrs. Anatolijs Gorbunovs”, kurā autore ar simpātijām apcer grāmatas varoni un Trešo atmodu, atzīstot, ka autore nevairās iztirzāt arī kritiskus viedokļus un vērtējumus. Angelika Juško-Štekele recenzējusi Ingus Barovska starpdisciplināro monogrāfiju par mūsdienu mītu veidošanu. Viņa uzsver, ka autoram izdevies uztvert un aptveroši raksturot daudzus mūsdienu sabiedrībā patiešām aktuālus, sabiedrības prātus saviļņojošus procesus saistībā ar mūsdienu mītu veidošanos un to senajām saknēm folklorā un tradicionālajā kultūrā.

Reinis Ratnieks recenzijā par Zigmāra Turčinska darbu “Ziemeļlatgales “Neatkarības vienība”. Pretošanās padomju okupācijai. 1946.– 1954. gads” uzsver, ka grāmata ir vērtīgs pienesums “Latvijas historiogrāfijā par nacionālo partizānu darbību un tās daudzveidīgajām izpausmēm”, pie tam papildinot “priekšstatu par pēckara laika dzīves ainu lauku reģionos”. Jānis Tomaševskis pievērsies Ulda Bērziņa sastādītajam dokumentu un liecību krājumam par traģiskajiem 1941. gada notikumiem Limbažos.

Marika Selga recenzējusi Stenforda Universitātes līdzstrādnieka Anatola Šmeļova grāmatu “Impērijas iespaidā. Pretboļševistiskā Krievija starptautiskajās attiecībās, 1917–1920”, kas atgādina, ka pastāvēja “alternatīva Krievijas attīstības iespēja” boļševiku pretinieku vadībā. Baltijas valstīm svarīgi bija panākt savas neatkarības atzīšanu, balto politisko un militāro grupējumu intereses atšķīrās. Vēstures spriedumu mēs zinām.

Publicētas arī citas recenzijas par daudz­veidīgam problēmu lokam veltītiem pētījumiem.

Žurnālā ievietots kārtējais Ērika Jēkabsona sagatavotais vēstures avots. Tas atspoguļo triju Baltijas valstu armiju virspavēlnieku tikšanos Valkā 1920. gada 6. janvārī. Šis vēstures avots liecina par Baltijas valstu sadarbības pirmsākumiem un to priekšstatiem par drošību un apdraudējumiem tālaika vēsturiskajā situācijā. Galvenie draudu avoti – padomju režīms un Vācija – palika problēma visā starpkaru periodā. Apspriedē iezīmējās arī nesaskaņas jauno valstu starpā.

Nākamajā numurā ceram turpināt sabiedrības veselības problēmu izpēti un pievērsties arī citiem jautājumiem.

Jānis Taurēns