In Memoriam. Ļubovas Zīles piemiņai

Abstract

Šā gada 14. jūlijā 89. dzīves gadā mūžībā aizgāja mūsu žurnāla dibinātāja un ilggadējā redaktore Ļubova Zīle (1928. gada 3. janvāris – 2016. gada 14. jūlijs).

Pēc studiju beigšanas Maskavas Valsts universitātē Ļubova Zīle strādāja par docētāju vairākās Rīgas augstskolās, ieguva vēstures zinātņu kandidāta un vēstures zinātņu doktora grādu. Kopš 1970. gada Ļubova Zīle darbojās Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās Komitejas (LKP CK) Partijas vēstures institūtā. Ļubovas Zīles veiksmīgā karjera padomju periodā noveda viņu tuvu varas pozīcijām. No 1977 līdz 1990. gadam viņa bija Partijas vēstures institūta direktore un kļuva arī par CK locekļa kandidāti un pilntiesīgu locekli (1980–1990) un Latvijas PSR Augstākās Padomes pēdējo divu sasaukumu deputāti (1980–1990).

Latvijas tautas nacionālās atmodas gados Ļubova Zīle, izmantojot savas pozīcijas komunistiskās varas hierarhijā, pievērsās partijas modernizācijai, kas objektīvi noveda pie tās sabrukuma. 1989. gadā Ļubova Zīle bija starp tiem vairāk nekā 40 LTF līderiem, PSRS Tautas deputātiem un Latvijas PSR Augstākās Padomes deputātiem, kuri parakstīja protestu pret PSKP Centrālās Komitejas 26. augusta paziņojumu, kurā pausta asa nostāja pret akciju “Baltijas ceļš”, kas norisinājās 23. augustā. Ļ. Zīle piedalījās LPSR Augstākās Padomes izveidotajā komisijā, kas vērtēja Molotova–Ribentropa pakta sekas Latvijai. Ļubova Zīle kā viena no nedaudzajiem LKP CK locekļiem kopā ar citiem partijas opozicionāriem parakstīja 1989. gada 30. novembra “Aicinājumu Latvijas komunistiem!”, kas bija vērsts uz to, lai Latvijā izveidotu no PSRS centrālās varas neatkarīgu komunistisko varu. Ļubovas Zīles nopelnus partijas šķelšanā negribot novērtēja Alfrēda Rubika pārņemtās partijas CK birojs, atlaižot viņu no institūta direktores amata.

Pēc komunistiskā režīma krišanas un Latvijas neatkarības atjaunošanas Ļubova Zīle spēja atrast konstruktīvu lomu jaunajos apstākļos, parādot sevi kā enerģisku organizatori un veiksmīgu uzņēmēju. Kaut arī padomju laika zinātniskie grādi Latvijas Republikā netika atzīti, tomēr viņa turpināja darboties vēstures laukā.

Ļubova Zīle jau 1991. gadā izdeva pirmo žurnāla “Latvijas ­Vēsture” numuru. Kopumā iznāca gandrīz 100 žurnāla numuru. Tā autoru loks bija ārkārtīgi plašs: no sirmiem akadēmiķiem līdz bikliem doktorantiem. Žurnāla labākajos gados tas iznāca pat 4–5 reizes gadā. Žurnāls ietvēra visplašāko tematu loku, īpašu vietu ieņēma jaunāko laiku vēsture. Būtiski vēstures avoti ir žurnālā publicētās valsts darbinieku runas un raksti par Latvijas ārpolitiku eiroatlantiskās integrācijas periodā. Žurnāls bija iemīļots Zīles kundzes garabērns, un viņa neatlaidīgi cīnījās par līdzekļiem tā tālākai pastāvēšanai. Latviešu historiogrāfijas pētniekiem vēl ir jāizpēta žurnāla ieguldījums vēstures zinātnes attīstībā, taču jau tagad ir skaidrs, ka to grūti novērtēt par augstu. Kaut arī pēdējos Ļubovas Zīles dzīves gados žurnāla pastāvēšana bija apdraudēta, viņai izdevās turpināt tā izdošanu.

Otrs darbalauks, kam pievērsās Zīles kundze, bija grāmatu izdošana. Viņas vadītais žurnāla “Latvijas Vēsture” fonds ir izdevis vairāk nekā pussimtu Latvijas vēsturei un tiesību zinātnei nozīmīgu grāmatu. Fonda apgādā savus darbus izdevuši visprominentākie Latvijas vēsturnieki un juristi. Veiksmīga sadarbība fondam izveidojās ar ievērojamo vācbaltiešu juristu Dītrihu Andrē Lēberu, izdodot viņa tēva senatora Augusta Lēbera juridiskos tekstus. Fonds publicējis Latvijas historiogrāfijai nozīmīgas profesora Aivara Strangas grāmatas, kas veltītas Latvijas starpkaru perioda ārpolitikai un ebreju tautas vēsturei Baltijas valstīs. Fonds izdevis Heinriha Stroda grāmatas “Latvijas nacionālais partizānu karš” trešo sējumu. Liela uzmanība tika pievērsta arī latviešu likteņiem Otrajā pasaules karā, trimdā un izsūtījumā, nozīmīga tēma bija Latvijas 20. gadsimta ārpolitika.

Ļubova Zīle tautas atmodu uzskatīja par svarīgu posmu savā dzīvē. Fonda apgādā iznāca atmodai veltītā grāmata “Latvijas valsts atjaunošana 1986–1993” (Ļ. Zīle bija nozīmīga līdzautore un projekta idejas virzītāja). Vēl joprojām nepārspēts ir pētījumu un avotu krājums “4. maijs. Rakstu, atmiņu un dokumentu krājums par Neatkarības deklarāciju”.

Spītējot straujām pārmaiņām un veselības problēmām mūža nogalē, Ļubova Zīle vienmēr saglabāja optimismu un pārliecības pilnu skatu nākotnē. Nekad sarunās ar viņu nebija jūtama nostalģija pēc padomju režīma, kura laikā viņa bija tik daudz sasniegusi. Viņai piemita apbrīnojama enerģija un organizatores prasmes. Labi Zīles kundze jutās arī brīvā tirgus ekonomikas vidē.

Latvijas vēsturnieku saime patur gaišā piemiņā Ļubovu Zīli un viņas ražīgo darbu.