Profesores Aleksandras Rolovas piemiņai

Abstract

Šī gada sākumā pienāca ziņa, ka Vācijā 99 gadu vecumā mūžībā aizgājusi profesore Aleksandra Rolova (16.11.1920.–05.01.2020.). Latvijas Universitātes (LU) Vēstures un filozofijas fakultātes vecākā gadagājuma bijušie studenti atceras viņu kā erudītu vēsturnieci ar Latvijas apstākļiem unikālu specializāciju renesanses laikmeta Itālijas vēsturē un kultūrā. Viņa ne tikai pati mīlēja un lieliski pārzināja šo spožo Itālijas vēstures posmu, bet arī iedvesmoja savus studentus in-teresēties par Rietumeiropas vēsturi, tās mākslas un kultūras pasauli.
Aleksandras Rolovas bagātā mūža lielākā daļa ir aizvadīta Latvijā. Viņas bērnība un jaunība pagāja, dzīvojot materiālā pārticībā Rīgā – Aleksandras tēvs Dāvids Abramovičs bija viens no labākajiem un populārākajiem galvaspilsētas ārstiem. Aleksandra uzauga vācu un ebreju kultūrvidē, viņas vecāki aizrāvās ar mākslu, literatūru, vēsturi un klasisko mūziku. Grāmatas, teātris un opera, kā arī pazīstamu kultūras cilvēku viesošanās Abramoviču dzīvoklī pilsētas centrā raksturo gaisotni, kādā veidojās viņas personība.
Pēc Ebreju privātās Ezras ģimnāzijas absolvēšanas 1939. gadā Aleksandra Rolova kļuva par Latvijas Universitātes Filoloģijas un filozofijas fakultātes studenti. Pirmajā studiju gadā, apmeklējot dažādus ievadkursus, visvairāk viņu iespaidoja Borisa Vipera lasītās lekcijas mākslas vēsturē. Mūža nogalē rakstītajos memuāros Aleksandra Rolova atceras, ka studenti apbrīnojuši profesora zināšanu dziļumu un redzesloka plašumu, kā arī profesionālo analīzi, bet jo īpaši spēju koncentrētā formā raksturot konkrētu mākslas darbu stilistiskās īpatnības, atsevišķu laikmetu raksturīgās iezīmes, mākslinieku emociju pasauli un vietu sava laika sabiedrībā: “Profesors Vipers, kurš pirmais mani ievadīja tēlotājmākslas pasaulē, ir palicis atmiņā kā nepārspēts pasniedzējs, kurš prata mākslas darbus padarīt saprotamus un tuvus labāk kā jebkurš cits.” Pēc Latvijas okupācijas un varmācīgās iekļaušanas Padomju Savienībā Viperu ģimene 1941.  gada pavasarī pārcēlās uz Maskavu, un līdz ar to tālejošāka sadarbība Aleksandrai Rolovai ar Borisu Viperu neizveidojās. Tomēr tieši Boriss Vipers kļuva par vienu no nozīmīgākajiem viņas skolotājiem, paraugu vēlākajā zinātnieces un mācībspēka darbā.
1941. gada vasarā kara apstākļos Rīgai tuvojās nacistiskās Vācijas karaspēks, un Aleksandras Rolovas ģimene devās bēgļu gaitās. Studijas viņa turpināja Saratovā, uz kurieni bija evakuēta Ļeņin gradas Valsts universitāte un tās mācībspēku korpuss. Pavērās lieliskas iespē jas klausīties erudītu profesoru lekcijas un specializēties Itālijas renesanses laikmeta vēsturē. Cieši ar Ļeņingradas profesūru un akadēmisko vidi bija saistīts viss turpmākais Aleksandras Rolovas zinātnieces un mācībspēka mūžs. Ļeņingradas Valsts universitātē 1944. gadā viņa ieguva augstāko izglītību, turpat arī aizstāvēja gan vēstures zinātņu kandidāta disertāciju “Sociāli politiskā cīņa Florencē 1527.–1537.  g. un Mediči absolūtisma rašanās” (1953.  gadā), gan doktora disertāciju “Florence un Itālijas saimnieciskā pagrimuma problēma (16. gs. otrā puse – 17. gs. sākums)” (1974. gadā). Aleksandra Rolova kļuva par vienu no ievērojamākajām speciālistēm Padomju Savienībā Florences un Toskānas vēsturē, turklāt viņas pētījumi guva ievērību arī ārzemēs, jo īpaši Itālijā. 1981. gadā viņa tika ievēlēta par Toskānas vēstures zinātnes biedrības ārzemju locekli.
Aleksandras Rolovas augstskolas mācībspēka darbs ritēja Rīgā. 1946. gadā viņa sāka strādāt Rīgas Pedagoģiskajā institūtā, bet pēc institūta Vēstures fakultātes likvidēšanas 1954. gadā darbu turpināja Latvijas Valsts universitātes Vēstures un filoloģijas (kopš 1970. gada Vēstures un filozofijas) fakultātē. Tur viņa no 1976. gada vadīja Seno un viduslaiku vēstures katedru un 1978. gadā kļuva par profesori. Lekcijas viņa lasīja arī Latvijas Mākslas akadēmijā, Daugavpils Pedagoģiskajā institūtā, Tartu Universitātē un citur.
Latvijas apstākļiem unikālās zināšanas, daudzpusīgā dzīves pieredze un personības šarms nodrošināja Aleksandrai Rolovai autoritāti gan kolēģu, gan studentu vidū. Vislielāko ievērību un studentu atsaucību guva profesores kursi, kuri veltīti Itālijas renesansei un tās pilsētu ekonomiskajai un sociālajai vēsturei. Tie piesaistīja klausītājus, kas padomju vienveidīgās un samākslotās ideoloģijas kundzības apstākļos meklēja ceļu pie patiesām, vispārcilvēciskām vērtībām. Neaizmirstamas ar savu augstvērtīgo kvalitāti un novatorisko saturu bija arī profesores Rolovas uzaicināto viesprofesoru Joela Veinberga, Aleksandras Ļubļinskas, Viktora Rutenburga, Jurija Bessmertnija u.  c. LU Vēstures un filozofijas fakultātē lasītās lekcijas. Aleksandra Rolova un viņas kolēģi pavēra studentiem skatu uz Rietumeiropas vēsturi un, atrodoties aiz dzelzs priekškara, sniedza kaut nelielu priekšstatu par zinātnes dzīves norisēm un vēstures interpretācijām Rietumos. Profesores Rolovas bijušā studenta un vēlākā kolēģa Armanda Vijupa vārdiem runājot, viņa šajā, jau patālajā laikā iemiesoja saikni starp pirmskara Latviju, Pēterburgas akadēmisko garu un Latvijas Universitāti. Kopš 1991. gada februāra profesore Rolova dzīvoja Vācijas pilsētā Āhenē. Mūža nogalē viņa varēja pēc sirds patikas apceļot sirdij tik mīļo Itāliju (padomju laikos tāda iespēja viņai tika dota tikai vienu reizi 1969. gadā), kā arī citas zemes. Pēdējo reizi uz Itāliju viņa devās 92 gadu vecumā. Āhenē Aleksandra Rolova dzīvoja piesātinātu dzīvi, rakstīja atmiņas (tās ir publicētas krievu un vācu valodā), nodarbojās ar tulkošanu. No 2011. līdz 2014. gadam viņa bija Āhenes Kristiešu-ebreju sadarbības biedrības līdzpriekšsēdētāja. Līdz pat nesenam laikam profesore Rolova saglabāja saikni ar Latviju un LU Vēstures un filozofijas fakultāti. Jāņa Kerusa, Inetas Lipšas u. c. autoru 2010. gadā izdotajā grāmatā “Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultāte padomju laikā: personības, struktūras, idejas (1944–1991)” ir publicēts viņas dzīvesstāsta fragments.