Latvijas attiecības ar Ukrainas Tautas Republiku 1919.–1921. gadā
DOI:
https://doi.org/10.22364/adz.60.01Atslēgvārdi:
Krievijas revolūcija, Krievijas pilsoņu karš, Latvija, Ukrainas Tautas Republika, Polija, cīņa par neatkarību, Latvijas un Ukrainas attiecībasKopsavilkums
Līdz ar Krievijas impērijas sabrukumu latvieši, igauņi, lietuvieši, ukraiņi un citi uzsāka cīņu par neatkarību. Latvijas valdības draudzīgā attieksme pret neatkarīgo Ukrainu 1919. un 1920. gadā balstījās arī uz tīri pragmatisku aprēķinu par sadarbības politiskajiem un ekonomiskajiem ieguvumiem. Latvijas un Ukrainas Tautas Republikas attiecības sasniedza kulmināciju 1920. gada augustā un septembrī, kad Ukrainas delegācija piedalījās Baltijas valstu un Polijas sarunās Bulduros. Pēc tam Latvijas valdība bija spiesta rēķināties ar Ukrainas teritorijā reāli pastāvošo padomju varu, lai saglabātu labas attiecības ar Padomju Krieviju, kā arī dotu iespēju atgriezties dzimtenē tūkstošiem latviešu bēgļu, kas joprojām atradās Ukrainā.
Jāatzīmē dažkārt pārsteidzošās līdzības, kā arī atšķirības abu valstu cīņā par neatkarību. Pie līdzībām var minēt cīņu intensitāti un ļoti lielo dalībnieku jeb politiski militāro aktoru skaitu abās valstīs – ukraiņi dažādos periodos cīnījās ar poļiem (1920. gadā bija sabiedrotie), ukraiņu boļševikiem, Padomju Krieviju, pretboļševistiskiem krieviem. Latvieši – ar latviešu boļševikiem, Padomju Krieviju, Vāciju un vācbaltiešiem (sabiedrotie sākotnējā periodā), pretboļševistiskiem krieviem. Neskaitot Padomju Krieviju, kura gan Latvijai, gan Ukrainai bija draudīgs kaimiņš ar pretenzijām uz zaudētajām teritorijām, abās šajās valstīs nozīmīga loma bija arī citu kaimiņvalstu interesēm (Lietuvai, Igaunijai un Polijai Latvijā, Rumānijai, Čehoslovākijai un Polijai Ukrainā), kā arī Rietumu lielvalstu faktoram. Abas valstis un to tautas biežās varu maiņas rezultātā piedzīvoja teroru, ko grūti aprakstīt. Tomēr Latvija un pārējās Baltijas valstis savu neatkarību saglabāja, bet ukraiņiem tas neizdevās. Un tas izriet no atšķirībām – bija acīmredzamas teritorijas un nācijas lieluma atšķirības, kas ievērojami pastiprināja norišu mērogu un dalībnieku skaitu, taču Baltijas valstu valdībām izdevās pārvarēt iekšējās pretrunas un izveidot kaujas spējīgu armiju, savukārt Ukrainas valdībai tas lielā mērā neizdevās. Tomēr vissvarīgākais faktors bija Baltijas tautu augstā nacionālā pašapziņa.
Atsauces
Gr[īns], A. (1920) Ukrainai atdzimstot. Latvijas Kareivis (07.05.1920.).
Bahmanis, K. (1920) Vai slēgt līgumu ar komunistu Ukrainu? Latvijas Kareivis (18.09.1920.).
Bachmanis, K. (1926) Latvieši Ukrainē 1917.–1919. gados. Rīga: autora izdevums.
Jaunākās Ziņas (24.04.1920.).
Jēkabsons, Ē. (1995) Ģenerālis Staņislavs Bulak-Balahovičs un Latvija. Latvijas Arhīvi, 1, 16–21.
Jēkabsons, Ē. (2003) Latvijas attiecības ar Ukrainas Tautas Republiku (1919–1921). Latvijas Vēsture, 4, 56–72.
Jēkabsons, Ē. (2004) Ukraiņi Latvijā 19. gadsimta beigās – 1945. gadā. Latvijas Arhīvi, 2, 110–128.
Jēkabsons, Ē. (2023) Ukrainas epizode. Ģenerāļa Radziņa pieredzē balstītie vērtējumi ir nozīmīgi arī mūsdienās. Domuzīme, 5, 64–67.
Klīve, Ā. (1976) Latvijas neatkarības gadi. Latvijas politiskā veidošanās un augšana. B. v.: Grāmatu draugs.
Kurzemes Vārds (02.07.1921.).
Latvijas Kareivis (18.06.1920.).
Latvijas Kareivis (22.06.1920.).
LNA LVVA (Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts vēstures arhīvs), 1313-2-29.
LNA LVVA, 1313-2-66.
LNA LVVA, 2570-3-1126.
LNA LVVA, 2570-10-66.
LNA LVVA, 2570-14-889.
LNA LVVA, 2570-14-1426.
LNA LVVA, 2574-2-4.
LNA LVVA, 2574-2-4-56.
LNA LVVA, 2574-2-4-64.
LNA LVVA, 2574-2-60.
LNA LVVA, 2574-2-135.
LNA LVVA, 2574-4-7.
LNA LVVA, 2574-4-71.
LNA LVVA, 2575-7-39.
LNA LVVA, 2575-15-1.
LNA LVVA, 2575-15-11.
LNA LVVA, 3601-1-469.
LNA LVVA, 3741-1-52.
LNA LVVA, 5192-1-60.
LNA LVVA, 5434-3-168.
LNA LVVA, 5601-1-1151.
LNA LVVA, 5601-1-3669.
LNA LVVA, 5601-1-5226.
LNA LVVA, 5604-1-4305.
LNA LVVA, 6033-1-36.
Latvijas Sargs (03.09.1919.).
Līgotņu Jēkabs (1925) Latvijas valsts dibināšana (Latviešu Pagaidu Nacionālā Padome). Latvijas valsts tapšanas pirmais posms. Rīga: V. Olava fonda sabiedrības izdevums.
Meierovics, Z. (1919) Latvijas ārlietu politika. Valdības Vēstnesis (18.11.1919.).
Okulewicz, P. (2001) Koncepcja “międzymorza” w myśli politycznej obozu Józefa Piłsudskiego w latach 1918–1926. Poznań: Wydawnictwo Poznańskie.
Paegle, S. (1923) Kā Latvijas valsts tapa. Rīga: autora apgādībā.
Palkavnieks, J. (1920) Mahno. Latvijas Kareivis (05.09.1920.).
Paluszyński, T. (1999) Walka o niepodleglość Lotwy 1914–1921. Warszawa: Dom Wydawniczy Bellona.
Recueil des principaux Traités conclus par la Lettonie avec les Pays Étrangers 1918–1930 (1930). G. Albat. Riga.
Rukkas, A. (2013) The Army and Independence. The Ukrainian Week. https://ukrainianweek.com/the-army-and-independence/ (skatīts 13.07.2024.).
Skrzypek A. (1972) Związek Bałtycki. Litwa, Lotwa, Estonia i Finlandia w polityce Polski i ZSSR w latach 1919–1925. Warszawa: Książka i Wiedza.
Šilde, Ā. (1985) Zigfrīds A. Meierovics. Valstsvīri un demokrāti: biogrāfiskas studijas. [Bruklina]: Grāma-tu draugs.
Ukrainas attiecības ar Latviju (1920) Valdības Vēstnesis (30.08.1920.).
Ukrainas konsuls Benderovskis un oficieri ieradušies Rīgā (1918) Jaunākās Ziņas (23.11.1918.).
Valdības Vēstnesis (07.10.1919.).
Valdības Vēstnesis (13.11.1919.).
Valdības Vēstnesis (16.11.1919.).
Valdības Vēstnesis (25.11.1919.).
Valdības Vēstnesis (18.06.1920.).
Valdības Vēstnesis (21.08.1920.).
Valdības Vēstnesis (23.08.1920.).
Lejupielādes
Publicēts
Žurnāla numurs
Sadaļa
Licence
Autortiesības (c) 2024 Latvijas Universitāte
Šis darbs ir licencēts ar Creative Commons Attribution-NonCommercial 4.0 International licenci.
