Simulācijas hipotēze – vai to var teoloģizēt?

Kopsavilkums

Šis raksts vispirms iepazīstina lasītāju ar t. s. simulācijas hipotēzi. Saskaņā ar šo hipotēzi mēs, mūsu pasaule un universs pastāv datorsimulācijā, kuru darbina ārkārtīgi augsti attīstītas civilizācijas pārstāvji, kas ir vai nu mūsu pēcteči, vai arī attīstījušies neatkarīgi no mums citviet universā. Pēc tam simulācijas hipotēzes kontekstā tiek interpretētas vairākas tradicionālas teoloģijas tēmas: 1) Dieva koncepcija, ieskaitot dievišķos atribūtus, piedāvājot naturālistisku alternatīvu pārdabiskai pieejai; 2) teistiskie argumenti – kosmoloģiskais arguments un teleoloģiskais jeb nolūka (design) arguments; 3) ļaunuma problēmas jeb teodicejas risinājumi; 4) cilvēka un Dieva divpusējā komunikācija, ieskaitot atklāsmes, brīnumu un lūgšanas jautājumus; un 5) eshatoloģija un cilvēka pēcnāves transformācija. Asociācijas ar simulācijas hipotēzi tiks rastas ne tikai ar heterodoksām interpretācijām. Tiks arī demonstrēts, ka izvēlētajās teoloģijas tēmās arī ortodoksāls teists var saskaņot savas ticības pārliecības ar simulācijas hipotēzi. Lieki piebilst, ka autors neuzskata simulācijas hipotēzi un no tās izrietošās teoloģiskās interpretācijas par ontoloģiski patiesām, bet tikai spēlējas ar idejām, domu eksperimentiem un loģiskām iespējām, kā tas ierasts analītiskajā reliģijas filozofijā. Netiek piedāvāta metafiziska teoloģija, kurai jātic, bet drīzāk konstruktīva, eksperimentāla teoloģija, piemērojot teoloģisko domu aktuālām teorijām un domāšanas trendiem, šinī gadījumā simulācijas hipotēzei.