Reliģiskie motīvi trimdas igaunijas rakstnieku autobiogrāfiskajos rakstos (pamatojoties uz kolekciju “Manas jaunības zeme” (1964))

Kopsavilkums

Šajā rakstā apskatīts ticību un baznīcu tēmu atspoguļojums igauņu trimdas rakstnieku atmiņās, balstoties uz 1964. gadā Lundā izdoto autobiogrāfisko eseju krājumu Minu noorusmaa (“Mana jaunības zeme”). Esejās rakstnieki tika aicināti rakstīt par bērnības un jaunības pieredzi, kas ietekmēja viņu personības attīstību un iedvesmoja viņus vēlākajos darbos. Krājumā apkopoti 24 autoru ieguldījumi, gandrīz visi autori ir prozaiķi, kas tiek uzskatīti par bēgļu literatūras klasiķiem.

Uzkrītošs ir reliģisko un baznīcas tēmu atspoguļojuma trūkums krājumā. Tikai diviem autoriem tā ir viena no centrālajām tēmām, vairums citu aprobežojas ar īsām, garāmejošām atsaucēm, un pieci rakstnieki reliģijai vai baznīcai nav pievērsuši nekādu uzmanību. Īpaši reti autori raksta par saviem personīgajiem reliģiskajiem uzskatiem un pieredzi. Izņēmums ir Ains Kalmus (Ain Kalmus, īstajā vārdā Evald Mänd), baptistu mācītājs, kurš cita starpā stāsta par saviem reliģiskajiem meklējumiem un reliģisko atmodu. Papildus tam tikai daži citi autori min lūgšanu bērnībā, baznīcas meklēšanu, Bībeles lasīšanu un baznīcas dziesmu dziedāšanu mājās vai arī ģimenes kristīgo pasaules uzskatu un morāli.

Arī dažādi (bet ne vairums) nāves un sarežģītu dzīves situāciju apraksti ir saistīti ar reliģiju. Tostarp esejās vairākkārt pieminēts bērnu nāves risks no infekcijas slimībām, saistībā ar to tiek minēts jautājums par viņu iekļūšanu debesīs. Citos gadījumos reliģijas un baznīcas tēma esejās parādās saistībā ar reliģijas izmantošanu bērnu disciplinēšanā, reliģijas mācībām skolā, ģimenes un kopienas tradīciju kontekstā, kā arī aprakstot savdabīgus vai marginālus cilvēkus.

Raksturīgi, ka baznīca bieži tiek pieminēta nevis saistībā ar reliģisko dzīvi, bet gan pēc tās kultūras un sociālās nozīmes. Kristība un iesvētīšana tiek minētas kā plaši izplatītas tradīcijas, nepievēršot uzmanību to reliģiskajai nozīmei. Kapusvētki ir pelnījuši atzīmēšanu kā liels cilvēku salidojums. Mācītājs atmiņās parādās pirmām kārtām nevis kā reliģiska personība, bet gan kā augsta statusa persona, īpaši saistībā ar to, ka viņš bija viens no retajiem cilvēkiem laukos ar augstāko izglītību un arī starp retajiem, kas laukos lasa grāmatas.

Ateistiski un antiklerikāli viedokļi esejās vispār neparādās. Taču šķiet, ka autoru ģimenēm parasti bija vājas saites ar baznīcu vai reliģija bija salīdzinoši vienaldzīga. Zīmīgi, ka intensīvi reliģiozi cilvēki esejās bieži tiek attēloti negatīvi. Raksturīgs ir kalpones tēls no Aino Toenas (Thoen) atmiņu stāsta, kas sava reliģiskā fanātisma dēļ uz bērnu iedarbojās atbaidoši un biedējoši. Citu autoru esejās dziļi reliģiozi cilvēki bieži parādās kā dīvaini, sociāli izolēti, vai arī tiem ir grūts liktenis.

Rezumējot var secināt, ka krājuma iznākšanas laikā igauņu trimdas rakstniekiem bija ierasts ticību un baznīcu traktēt kā no autobiogrāfiskā viedokļa nesvarīgu tēmu. Tas nenozīmē, ka katra autora personīgajā dzīvē ticība noteikti bija mazsvarīga. Piemēram, pazīstamā romānista Kārļa Ristikivi dienasgrāmatā bieži tiek pieminētas viņa lūgšanas Dievam, taču viņa krājumā “Mana jaunības zeme” publicētajā esejā reliģija pieminēta tikai dažas reizes, raksturojot citus vietējos iedzīvotājus.