Tvert un tā atvasinājumi latviešu valodas senajos tekstos: nozīmes attīstība

Kopsavilkums

Šis raksta mērķis ir, analizējot verbu tvert un tā atvasinājumu semantiku latviešu valodas senajos tekstos un izšķirot vairākas semantiskās grupas, mēģināt noteikt to nozīmes attīstību, konstatēt, vai īpatnējās, šiem tekstiem raksturīgās nozīmes ir avotteksta ietekmēti kalki vai arī patstāvīgas latviešu valodas nozīmes, kas līdz mūsdienām ir zudušas, noteikt vai jau senajos tekstos šiem vārdiem ir vērojams metaforisks lietojums, konkrētas, fizisku darbību izsakošas nozīmes verbam iegūstot abstraktu, kognitīvu darbību raksturojošu nozīmi.

Rakstā tika secināts, ka: verbi tvert, tverties 16. un 17. gadsimta tekstos galvenokārt lietoti ar nozīmēm ‘tvert, ķert’; ‘turēt’; ‘glābties’, arī atvasinājumos ir redzama tā pati semantika. Nozīmes attīstība acīmredzot ir bijusi ‘tvert, ķert’ → ‘turēt, turēties’ → ‘patverties, glābties’.

Lai gan atsevišķos gadījumos, piemēram, verbam satvert, ir novērojams metaforisks nozīmes pārnesums, tomēr lielākoties tvert un tā atvasinājumi senajos tekstos apzīmē fizisku, nevis kognitīvu darbību izsakošus jēdzienus. Kognitīvas nozīmes atsevišķi šīs saknes vārdi latviešu valodā – aptvert un uztvert – ieguvuši jau vairākus gadsimtus pēc veclatviešu rakstu valodas perioda – 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā. Atsevišķos gadījumos 17. gadsimtā atvasinājumi no tvert ir kalki no avotteksta un parasti tie ir okazionāli lietojumi (piemēram, satvert ‘sacerēt, sarakstīt’ < vācu verfassen ‘tas pats’, aiztvert ‘uzbrukt’ < vācu angreifen ‘tas pats’). 17. gadsimtā jēdziena ‘glābiņš, patvērums’ izteikšanai rakstu valodā jau bija nostiprinājies vārds patvērums, tomēr izloksnēs gan 17. gadsimtā, gan arī 18. un 19. gadsimtā pastāvēja diezgan liela sinonīmu dažādība, kas līdz mūsdienām jau zudusi.