On Johann Theodor Berent’s “Ta Deewa kalpa Mahrtiņa Luttera Maſais Katkiẜmis” (1852)

Authors

  • Dzintra Paegle Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultāte

DOI:

https://doi.org/10.22364/bf.33.1.05

Keywords:

Johann Theodor Berent, „Tā Dieva kalpa Mārtiņa Lutera Mazais Katķismis“, the 19th century, history of Latvian, language contacts

Abstract

This article analyzes J. T. Berent’s catechism “Ta Deewa kalpa Mahrtiņa Luttera Maſais Katkiẜmis” (Riga, 1852), which is intended to teach the life story of Jesus Christ and Christian doctrine at home, with the child reading and understanding the text together with their parents.

Many of Ernst Glück’s Bible quotations are used to explain the teachings of God, which, along with explanatory and knowledge-testing questions, reflect the tradition of describing God’s teachings from the 17th to the mid-19th century in Vidzeme, as well as Pastor Berent’s long experience in examining children, his faithful service to the state, and his life wisdom.

The language of the catechism reflects the Latvian Lutheran church language of the mid-19th century, shaped by German pastors. Therefore, there is a noticeable German influence. For example, the pronoun tas is often used with the meaning of the definite article, as in Kriſtus un tas Tehws un tas Gars irr weens ‘Christ and the Father and the Spirit are one’. Verbs are placed at the end of subordinate clauses, as in Kas waijadſigs eekẜch ſemmes, ka netrauzeti ẜawu maiſi warram pelniht un ehſt? ‘What is necessary here on earth so that we may earn and eat our bread without disturbance?’. The modifier often follows the modified word, such as in tas tehws, ko peeluhdſu, irr tas wiẜẜu waldigais radditais debbeẜs un ſemmes ‘the father, whom we worship, is the almighty creator of heaven and earth’.

Some other characteristic features of the language include frequent use of nouns ending in -šana (e.g., Deewa buhẜchana ‘God’s love’, isẜamiẜẜeẜchana ‘desperation’, kahrdinaẜchana ‘temptation’). Necessity is often expressed using the dative and an infinitive, as in Tapehz mums buhs bihtees preekẜch wiņņa duẜmibas ‘Therefore we should fear his wrath’. This kind of categorical expression is not only characteristic of expressing commandments but is often used in Berent’s own explanations as well.

The text contains some older Latvian forms, such as peektâ padeẜmitâ ‘fifteenth’, and the present tense second-person verb forms like dohdi ‘give’, paleezi ‘help’, ẜauzi ‘call’.

The Latvian language of the catechism includes an older layer of vocabulary that is no longer used today, such as atskaits ‘recitation of commandments, the Lord’s Prayer, etc. to a pastor’, ciekkārt ‘how often’, cikāds ‘how diverse’, miesa ‘human body’, pakūdināt ‘to encourage’, pamest ‘to forgive’.

The usage of certain words shows the influence of central Vidzeme dialects, such as katķismis (with an i inserted before the ending), and the declension of (i)i̯o-stem nouns in the dative following the o-stem pattern, like dat. sg. bausļam ‘commandment’, as well as the use of the preposition par to indicate time, as in par ziemu ‘during winter’, and the conjunction jeb in a disjunctive sense, as in zeltu jeb sudrabu ‘gold or silver’. It also reflects some dialect features of Courland, which had become established in the written language of the time, such as gahrds ‘delicious’ and zettortais [cetuortais] ‘fourth’.

Many inconsistencies in the use of grammatical forms of words indicate that the Latvian language was not yet fully standardized. At the same time, J. T. Berent’s catechism (1852) is a valuable source of Latvian cultural and linguistic history.

References

Bērents, Jānis Teodors. 1852. Ta Deewa kalpa Mahrtiņa Luttera Maſais Katkiẜmis, ar ẜawahm jautaẜchanahm un atbildeẜchanahm istulkohts behrneem par labbaku ẜapraẜchanu. Ꞩcho grahmatiņu ẜarakstijis: Ꞩuntaſchu draudſes mahzitais Jahnis Teodors Berent, lai pee tahs paẜchas mihļa Ꞩuntaſchu draudſe peeminn ẜawu wezzu gannu, kas to 42 gaddus gannijis. Rihgâ, driķķehts un dabbujams pee W. F. Häcker. 1852.

LVVA 1769, LVVA 1784 = Latvijas Valsts vēstures arhīvs. Acta des Consistorium Sunzel. 233. fonds, 1. apraksts, 476. lieta.

Adamovičs, Ludvigs. 2003. Latvieši un katoļu baznīca. Latvieši. XX gadsimta 20.-30. gadu autoru rakstu krājums. Rīga: V. Belakoņa izdevniecība, 135–151.

Broce, Johans Kristofs. 2002. Zīmējumi un apraksti. 3. sējums. Latvijas mazās pilsētas un lauki. Sējuma redaktori T. Zeids, R. Brambe, G. Straube. Rīga: Zinātne.

BTSV 2005 = Bībeles terminu skaidrojošā vārdnīca. Vairāk nekā 450 šķirkļu. Redaktore Anita Tukiša. Rīga: Daugava.

DI 1850 = Tageshronik. Riga. Das Inland. Nr. 15. (10.04.1850.)

Endzelīns, Jānis. 1938. Latviešu valodas skaņas un formas. Latvijas Ūniversitātes Mācības grāmatu sērija Nr. 7. Rīga: Latvijas Ūniversitāte.

Endzelīns, Jānis. 1951. Latviešu valodas gramatika. Rīga: Latvijas Valsts izdevniecība.

Frīde, Zigrīda. 2003. Lundbergs (Lundberg) Jākobs Florentīns. Latviešu rakstniecība biogrāfijās. LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts. Otrais, pārstrādātais un papildinātais izdevums. Rīga: Zinātne, 382.

LA 1853 = Z–c. Jaunas grāmatas. Latviešu Avīzes, Nr. 15. (09.04.1853.)

LVV = Latviešu valodas vārdnīca. A–Ž. Redaktore Dainuvīte Guļevska. 1987. Rīga: Avots.

ME = K. Mīlenbaha Latviešu valodas vārdnīca. Rediģējis, papildinājis, turpinājis J. Endzelīns. I-IV. Rīga: „Kultūras fonds“, 1923–1932.

Paegle, Dzintra. 2019. Ērgļu un Ogresmuižas luterāņu mācītāja Frīdriha Vilhelma Veiriha 1850. gada sprediķis latviešu valodā. Baltu filoloģija, XXVIII (2), 123–142. DOI: https://doi.org/10.22364/bf.28.2.04

Paegle, Dzintra. 2021. Suntažu mācītājs Johans Teodors Bērents (1784–1866) un viņa latviešu valoda. Baltu filoloģija, XXX(1/2), 100–137. DOI: https://doi.org/10.22364/bf.30.06

Pokrotniece, Kornēlija. 1991. J. Lange un „Latviešu Ārste“. P. E. Vilde. Latviešu Ārste jeb īsa mācība no tām Vājībām un no šās Zemes Zālēm, ar kuŗām Cilvēkus un Lopus var ārstēt un izzāļot. Jākoba Langes 1768. gada tulkojuma teksts. Rīga: Zvaigzne, 199–218.

SV 1929 = Svešvārdu vārdnīca. Sakārtojis Ed. Ozoliņš. Rediģējis J. Endzelīns. Rīga: A. Gulbis.

SV 1999 = Svešvārdu vārdnīca. Dr. philol. Jura Baldunčika redakcijā. Rīga: Jumava.

Šmits, Pēteris. 1908. Glika bībeles valoda. RLB ZK Rakstu krājums, 14. Rīga, 21–100.

TLD 1840 = L……g. Jaunas ziņas. Iz Suntažiem. Tas Latviešu Draugs. Nr. 16 (18.04.1840.)

Trumpa, Anta. 2021. Vārds baudīt senajos rakstos: semantiskā daudzveidība. Baltu filoloģija, XXX(1/2), 138–151. DOI: https://doi.org/10.22364/bf.30.07

Vanags, Pēteris. 1999. Indekss/Index. Wörter= Buchlein. Vārdnīciņa, kā dažas parastas lietas tiek dēvētas vācu, zviedru, poļu un latviešu valodā. 1705. gadā iznākušās vācu-zviedru-poļu-latviešu vārdnīcas faksimiliespiedums. Ar Pēteŗa Vanaga kommentāriem un latviešu vārdu indeksu. Stokholma: Memento, 85–111.

Vanags, Pēteris. 2015. Valoda „Stāstos“. F. B. Blaufūss. Vidzemes Stāsti. Stāsti no tās vecas un jaunas būšanas to Vidzemes ļaužu, uzrakstīti 1753. Rīga: Vēstures izpētes un popularizēšanas biedrība, 43–74.

Vičs, Aleksandrs. 1923[1992]. Iz latviešu skolu vēstures. (Vidzeme no 1700 līdz 1800. g.). 1. izd. Rīga: Derīgu Grāmatu nodaļas izdevums; Citēts pēc: Iz latviešu skolu vēstures. (Vidzeme no 1700 līdz 1800. g.). Atkārtots izd. Rīga: Zvaigzne.

Downloads

Published

2024-11-15

How to Cite

Paegle, D. (2024). On Johann Theodor Berent’s “Ta Deewa kalpa Mahrtiņa Luttera Maſais Katkiẜmis” (1852). Baltu Filoloģija, 33(1), 46-69. https://doi.org/10.22364/bf.33.1.05